Dzīves ironija
Negribu Tevi aizvainot
vai kā citādi sāpināt,
tikai savu sen pārpilno,
smago sirdi ļauj man Tev
dzejas formā izkratīt!
Interesanti, kā dzīve iegrozās
un cilvēki viens otrā ieskatās.
Tu apprecējies ar sievieti
mazliet vecāku par sevi,
izglītotu, gudru,
ar stāvokli sabiedrībā
(Iespējams ar doktora grādu.
Es vēl jauna, naiva un dumja,
kā gan lai tai blakus stāvu?)
un nu jau ar praksi savu,
kurai, kā izrādās, varbūt
nemaz nevar būt bērni savi.
Kaut viņa pati strādā
par ģimenes ārsti, pediatri
un par citiem gādā.
Man nu arī vīrs blakus
ar sirdi īstajā vietā,
un bērniņi mazi
nu jau mums divi.
Mēs laimīgi kopā
savu dzīvi vadam,
bet Tev, kā teici,
dzīvē joprojām
laimes nav(-a).
Tu toreiz atraidīji mani...
Tev joprojām vakari gari.
Man to apzinoties skumji,
jo Tevi pa savu
draugu vēl turu.
Tu zāli pīpēt mēdz,
lai īstenību aizmiglotu
un sev laimīgāks,
ar dzīvi apmierinātāks šķistu,
kaut zini, ka tie ir māņi.
Tu tikko plaukstošo mīlu manu
toreiz pārvērti par parodiju,
Varbūt sev nemaz nezinot.
Lai gan pašam tika dzīves ironija.
Nedomā, ka Tev piedošanu
man lūgt tagad prasu.
Tu to jau izdarīji.
Tas skanēja īsi, kodolīgi:
- Piedod, ja vari!
Nekādi skaidrojumi gari.
|
