Maģiskā stunda
Ja naktī ap pusnakti
miegs nenāk nemaz
un savāds nemiers
tirda un junda,
tad zinu,
ka pastāv reāli draudi,
ka miera man nebūs ilgi,
ja laicīgi neiemigšu
līdz situsi maģiskā stunda,
tāpēc es pēc papīra
un pildspalvas jožu
vai gar pagalvi
zem spilveniem čamdu
pēc mobilā telefona
un sparīgi pogas spiežu,
lai no prāta kas neizskrietu
un radušās rindas pierakstītu.
Kaut zinu, ka šādi
es pati ciešu
un sevi nomoku mazliet.
Iedvesma mani aicina un sauc:
-Vai pastiepsi, dzejas draugs,
man pretī palīdzīgu roku?
Es atrunas sev nerodu.
Man ir jāguļ, man jāaizmieg
pirms pusnakts,
pirms abi rādītāji ir uz divpadsmit,
tas vienīgais glābiņš ir.
Un tā ir bieži,
ja galvu uz spilvena lieku
īsi pirms pulkstenis
pusnakti sit.
Tā pienāk viens
un pienāk pulksten' divi,
nu, pasaki, vai arī Tu tā gribi?
Es skaitīšu līdz trīs,
vai nāksi man līdz?
Lai man nav jācieš pārāk smagi,
izbaudīsim šo nakti kopā abi. |
| |
