Rudens noskaņā
Koku lapu deja vējā
Atsauc prātā bērnību.
Mēs kā mazi nebēdņi
Metam lapas otram sejā.
Tu klusi čuksti: - Tevi sargāšu,
No aukstiem vējiem saudzēšu,
Maigos glāstos ietērpšu.
Par Tevi mūžam domāšu...
Vientulība izbālē caurspīdīga
Un pārtop kristāldzidrā stiklā.
Vien aukstas lāses krājas,
Noris pār loga rūtīm miklām.
Košo lapu akvarelis
Prātu jauc, mulsina.
Reizēm arī skubina:
" Esi vērīgs, uzmanies:
Lapu kaudzē noslēpies -
Dzestrais, drēgnais ziemelis!
Tur debesīs pavērsimies
Un pavērosim putnu kāšus.
Parkā nomaļus uz soliņiem
Redzam arī citus mīlas pārīšus.
Mīlu rudens dāsnumu,
Viņa veltes bagātās,
Ko sniedz viens otram
Sirdis kopā vijušās.
Tā reiz šajā dzīvē
Nu ir iekārtots -
Nav vairs bērni
Jāiet meklēt kāpostos.
Tā, lūk, kuplo saime rudeņos -
Dzestros rītos, vakaros.
Kad būs rudens atnācis,
Gājputni prom aizlidos. |
| |
