Kā divas upes
Viens otram blakus,
Bet ne kopā mēs:
Nav ne ko sasiet,
Ne pušu plēst.
Laikam tā mūžīgi būs -
Kā divas upes mēs
Viena otrai blakus,
Kas kopā nesaplūst,
Bet prāts ikreiz mulst,
Kad tevi sev tuvāk esam jūt.
Vārdi neizteikti kaklā sprūst,
Ir radies nesalaužams sprosts:
Viens otram blakus,
Bet ne kopā mēs:
Nav ne ko sasiet,
Ne pušu plēst.
Bet, ja mēs
Būtu aizdegtas sveces,
Viena otrai blakus kas kūst,
Es varu pat saderēt -
Jūs varētu redzēt
Kā izkusušais vasks
Uz galda kopā saplūst.
Mums abiem reiz būs kopējs pulss,
Kad ne vairs upes būsim, bet - vesela jūra.
Tu teiksi: Tu esi mana! Es: Tu - mans!
Dzīve nemaz nav tik sūra.
|
| |
